Elpošanas ceļi
Visiem elpošanas ceļiem ir vairākas kopīgas pazīmes. Pirmā pazīme ir tā, ka tie ir cauruļveida, otrā pazīme — tos veido hialīna skrimšļa pusgredzeni vai plātnītes, kas neļauj elpceļiem saplakt, trešā pazīme — tos klāj gļotāda, kuru veido audzkārtains skropstiņepitēlijs.
Elpošanas ceļus (gaisa vadus) veido: deguna dobums; rīkles, deguna un balsenes daļa; balsene; elpvads jeb traheja, labais un kreisais bronhs.
Cauri elpošanas ceļiem diennaktī iziet aptuveni 20 m3 gaisa. Gaisa 1cm3 satur vidēji 10 tūkstoši putekļu daļiņas. Pilsētas gaisā to ir 50 līdz 70 tūkstoši, bet nevēdinātā telpā pat 100 tūkstoši. Pateicoties skropstiņepitēlijam, cilvēks mūžā no plaušām izvada 5 - 40 kg putekļu. Gaisam plūstot cauri elpošanas ceļiem, tas tiek ar leikocītu un gļotās esošu fermentu palīdzību attīrīts arī no mikroorganismiem.
Elpojot gaiss vispirms nonāk deguna dobumā. Plūstot pa tā ejām un saskaroties ar asinīm labi apgādāto, silto gļotādas virsmu, ieelpotais gaiss sasilst gandrīz līdz ķermeņa temperatūrai. Tālāk attīrītais un gaiss sasildītais pa hoānām nonāk rīklē, kur krustojas elpošanas un barības ceļi. Ja deguna ejas kāda iemesla (piem., adenoīdu) dēļ ir slēgtas, gaiss var plūst arī pa citu ceļu — caur muti, bet tad tas netiek ne sasildīts, ne attīrīts.
No rīkles gaiss plūst cauri balsenei un pa elpvadu sasniedz bronhus, kas plaušās sazarojas arvien sīkākos bronhos, līdz izveidojas alveolārās ejas un maisiņi, kuru sienās ir plaušu alveolas. Tās ietvertas biezā kapilāru tīklā, ko veido plaušu artērijas zari. Caur ļoti plānajām alveolu un kapilāru sienām, kas cieši pieguļ viena otrai, notiek gāzu apmaiņa (elpošana).
